1912. gadā Vladimirs Ļeņins uzrakstīja rakstu "Herzena piemiņai", kura laiks sakrita ar ievērojamā 19. gadsimta revolucionārā demokrāta dzimšanas simtgadi. Novērtējot šī sabiedriskā darbinieka personību, Ļeņins tēlaini pieminēja, ka "dekabristi pamodināja Hercenu". Cik liela nozīme revolucionāra veidošanā bija decembra sacelšanās dalībniekiem, kas 1825. gadā satrauca Krieviju?
Pamodināja dekabristi
Aleksandrs Ivanovičs Hercens ir 19. gadsimta pirmās puses un 19. gadsimta vidus cēlo revolucionāru paaudzes pārstāvis. Krievijas muižniecība nebija viendabīga. Augstprātīgo virsnieku vidū attīstījās azartspēļu spēles amatieri un skaisti domājoši sapņotāji, plašs to cilvēku slānis, kuri vēlējās Krievijai labāku dzīvi un bija gatavi upurēt savu dzīvi cilvēku atbrīvošanai. Tieši šī bezbailīgo cilvēku falanga, kas 1825. gada 14. decembrī iznāca Senāta laukumā, pamodināja jauno revolucionāro demokrātu jauno paaudzi.
Aleksandrs Hercens piederēja šai jaunajai cilvēku brīvības cīnītāju paaudzei. Dekabristu sacelšanās atbrīvoja viņa prātu un pamodināja garu. Decembra protesta dalībnieku pilsoniskās drosmes mudināts, Hercens iesaistījās cīņā pret autokrātiju un uzsāka revolucionāru aģitāciju.
Dzīvojot valstī ar izveidotu dzimtbūšanas sistēmu, Herzenam pamazām izdevās pacelties vienā līmenī ar ievērojamākajiem tā laika domātājiem. Asimilējis Hēgela dialektisko metodi, Hercens devās tālāk filozofijā, sekojot Ludviga Fēerbaha materiālistiskajiem uzskatiem.
Hercens, kļuvis par demokrātu un sociālistu, apstājās tikai viena soļa attālumā no dialektiskā materiālisma.
Krievijas demokrātijas zvans
Herzena ceļš sociālajā un politiskajā darbībā ne vienmēr bija tiešs. Pēc Eiropas revolucionāro kustību sabrukuma 1848. gadā Hercens piedzīvoja zināmu neskaidrību. Domātājs, kas tajā laikā dzīvoja Eiropā, bija tiešs revolucionāro notikumu liecinieks. Tajās dienās buržuāziskais Eiropas revolucionisms jau izzuda, un proletariātam vēl nebija laika iegūt spēku. Nespēdams atšķirt galveno revolūcijas spēku topošajā darba kustībā, Hercens bija dziļi vīlies politikā.
Hercena uzskati tika atspoguļoti laikraksta Kolokol publikācijās, kuras viņš izdeva ārzemēs.
Pēc viņa uzskatiem Hercens gāja daudz tālāk nekā dekabristi, kuri, kā norādīja Ļeņins, bija ļoti tālu no cilvēkiem. Kļūstot par vienu no populisma pamatlicējiem, Hercens sociālisma būtību saskatīja zemnieku emancipācijā un zemnieku vidū plaši izplatītajā idejā par cilvēku bezierunu tiesībām uz zemi. Ideja par zemes īpašnieku zemes izlīdzināšanas nepieciešamību šajos gados bija cilvēku vienlīdzības vēlmes formulēšana.
Hercena vājums bija tāds, ka viņš pats piederēja aristokrātiskajai videi un Krievijā neredzēja tos spēkus, kas bija spējīgi valstī veikt revolucionāras pārvērtības. Tāpēc Hercens bieži pievērsās virsotnei, patiesībā atkāpjoties no revolucionārās demokrātijas uz korni liberālismu. Par šādām īslaicīgām atkāpšanās reizēm Herzenu ne reizi vien kritizēja Čerņševskis un Dobroliubovs.