Sociālā darbība ir apzināta indivīda darbība, kuras mērķis ir piedalīties sociālajos procesos un mainīt apkārtējos sociālos apstākļus. Sociālo aktivitāti kā jēdzienu var aplūkot no pašrealizācijas nozīmīguma viedokļa indivīdam un no viņa ietekmes stipruma viedokļa sabiedrībā.
Sociālā aktivitāte kā personības pašizpausmes metode
Sociālā aktivitāte ir svarīgs faktors cilvēka psiholoģiskās un emocionālās attīstības attīstībā. Nepieciešamība aizstāvēt savas morālās, kultūras un ideoloģiskās vērtības cilvēkā pamodina nepieciešamību mainīt vai uzturēt sociālās vides stāvokli, kurā viņš atrodas. Sociālās aktivitātes būtība ir tās koncentrēšanās uz sabiedrības dzīves apstākļu un dzīves apstākļu maiņu cilvēku un viņu pašu labā.
Indivīda sociālā aktivitāte attīstās visu sociālo faktoru ietekmē, kas ietekmē cilvēku. Galvenais sociālās aktivitātes faktors ir indivīda zināšanu un prasmju realizēšana sabiedrības interešu labā, jo viņš redz šo labumu no sava viedokļa. To uzskata tikai kopā ar jebkura veida faktisko cilvēka darbību.
Psiholoģija uzskata sociālās aktivitātes jēdzienu kā cilvēka virzīto darbību kopumu un viņa sociāli psiholoģiskās īpašības. Darbība tiek definēta kā sociālā subjekta eksistences veids - t.i. mijiedarbības veids starp indivīdu un sabiedrību kopumā. Sociālo aktivitāti ietekmē tādi iekšēji cilvēka faktori kā psiholoģiskās un ģenētiskās īpašības, kultūras līmenis, apziņa, raksturs, vērtību sistēma un individuālās vajadzības.
Sociālā aktivitāte kā progresa un sociālo pārmaiņu svira
Sociālā aktivitāte ir dažādu cilvēka darbības izpausmju summa, kas apzināti vērsta uz tādu problēmu risināšanu, ar kurām saskaras sociālā grupa vai sabiedrība kopumā. Priekšmeti var būt gan indivīds, gan kolektīvs, grupa, klase, sabiedrība. Sociālo aktivitāti definē arī kā personas spēju veikt būtiskas izmaiņas sociālajā dzīvē, izmantojot savu uzvedību, saziņu, radošumu. Aktivitāte var izpausties visās sabiedrības jomās. Nosacīti personas sociālo aktivitāti var iedalīt politiskajos, darba, garīgajos un citos veidos.
No socioloģijas viedokļa sociālā aktivitāte nav patvaļīga parādība, bet rodas vēsturiskas nepieciešamības rezultātā un ir vērsta uz jaunu sociālo formu un apstākļu radīšanu. Sabiedriskā aktivitāte var izraisīt protesta noskaņas un izraisīt sociālo nestabilitāti. No otras puses, sociālā aktivitāte var būt sabiedrībai nepieciešamo inovāciju un pozitīvas attīstības faktoru izpausme.
