Īstu līgumu romiešu tiesībās sauc par līgumu, kura noslēgšana nozīmē noteiktas lietas nodošanu no vienas puses otrai. Atšķirībā no vienkāršiem neoficiāliem līgumiem, reālam līgumam ir noteikts pamats stāties spēkā, un tas paredz arī vienas puses pienākumu atdot agrāk saņemto īpašumu.
Līgums romiešu tiesībās
Romiešu likumos nav skaidras un skaidras līguma kā saistību veida definīcijas. Tomēr no atsevišķu līgumu pazīmēm var noteikt, ka jebkurš līgums galvenokārt ir divu pušu vienošanās, kurai ir juridiskas sekas.
Īstie līgumi no visiem pārējiem atšķīrās ar izpildes kārtības vienkāršību. To nokārtošanai nebija nepieciešamas nekādas formalitātes. Pietika ar vienošanos un lietas nodošanu no vienas puses uz otru.
Otra reālo līgumu iezīme bija tā, ka tie nekad nebija abstrakti, tos vienmēr īstenoja tikai uz noteikta pamata.
Romiešu likumos liela nozīme bija četriem līgumu veidiem: hipotēka, aizdevums, aizdevums, glabāšana.
Īsts līgums
Īsts līgums ir līgums, kas nosaka saistības, kuras puses nosaka, nododot lietu. Reāli līgumi bija vairāki:
Hipotēkas līgums
Šāda veida līgumu raksturoja fakts, ka parādnieks nodeva lietu kreditoram par noteiktu naudas summu, kas saņemta no kreditora. Ja šī naudas summa netika atgriezta laikā, tad parādnieks zaudēja kreditoram nodoto lietu un tā nonāca kreditora īpašumā. Kreditora pienākumos ietilpa uzmanīga un rūpīga attieksme pret lietu, jo parāda samaksas gadījumā to varēja atdot parādniekam.
Aizdevuma līgums
Šāda veida līgumu raksturoja fakts, ka viena no pusēm (aizdevējs) kādu laiku nodeva otrai pusei (aizdevējam) lietu bez maksas. Vēlāk saņēmējai pusei bija pienākums nodot lietu neskartu lietošanas termiņa beigās. Aizņēmējs bija pilnībā atbildīgs par saņemtās mantas drošību. Izņēmums bija gadījumi, kad kāda lieta tika sabojāta nejauši.
Aizdevums šajā līgumā tika izsniegts uz stingri noteiktu laiku, taču bija arī tāds aizdevuma veids, kuru varēja sniegt “pēc pieprasījuma”. Viņu sauca par nestabilo.
Aizdevuma līgums
Šāda veida līgumos viena no pusēm (aizdevējs) piegādāja otrai pusei (aizņēmējam) lietas vai noteiktu naudas summu. Aizņēmēja pienākums bija tāds, ka pēc iepriekš noteikta perioda beigām vai pēc pieprasījuma viņam bija jāatdod norādītās lietas un nauda.
Glabāšanas līgums
Šo vienošanos raksturoja fakts, ka viena no pusēm (noguldītājs) nodeva otrai pusei (depozitārijam) kādu lietu bezmaksas glabāšanai uz noteiktu laiku. Lietai nebija jāpieder noguldītājam, tā varētu būt kāda cita īpašums.
Saskaņā ar šo līgumu depozitārijs nekļuva ne par lietas īpašnieku, ne par īpašnieku, viņš to glabāja tikai līgumā noteikto laiku. Viņam nebija tiesību lietot šo lietu, iznomāt vai īrēt. Tā kā līgums bija bez maksas, depozitārijam nebija jāpievērš īpaša uzmanība šim jautājumam. Bet tīša vai rupjas neuzmanības rezultātā nodarīta kaitējuma gadījumā viņam nācās atlīdzināt visus zaudējumus, kas nodarīti kāda cita īpašumam.