Ideālisms ir viens no filozofiskās domas attīstības virzieniem. Sākotnēji šī plūsma nebija vienmērīga. Filozofisko uzskatu veidošanas gaitā izveidojās divas neatkarīgas nozares - subjektīvais un objektīvais ideālisms. Pirmais cilvēku priekšstatus izvirzīja priekšplānā, pasludinot tos par realitātes avotu. Un objektīvā ideālisma pārstāvji dievišķo principu, garu vai pasaules apziņu uzskatīja par visa pamatprincipu.
Objektīvā ideālisma dzimšana
Dažādu objektīvā ideālisma skolu pārstāvji norādīja uz dažādiem realitātes rašanās un attīstības cēloņiem. Reliģiskie filozofi Dievu vai dievišķo principu izvirzīja pasaules centrā. Citi domātāji, kurus sauc par pasauli, būs visa galvenā cēlonis. Vācu filozofs Hegels, kurš konsekventāk un pilnīgāk attīstīja savu ideālisma teoriju, uzskatīja, ka realitātes pamatprincips ir absolūtais gars.
Objektīvā ideālisma sākumu ielika grieķu filozofi Pitagors un Platons. Viņi un viņu tiešie sekotāji nenoliedza materiālās pasaules esamību, bet uzskatīja, ka tā ievēro ideālās pasaules principus un likumus. Materiālā, objektīvā realitāte tika pasludināta par to procesu atspoguļojumu, kas notika ideāla visaptverošajā sfērā. Visu dažādību rada ideālais sākums, uzskatīja Platons. Objekti un ķermeņa formas ir pārejošas, tās rodas un iet bojā. Tikai ideja paliek nemainīga, mūžīga un nemainīga.
Objektīvais ideālisms tiek parādīts arī seno indiešu reliģiskajos un filozofiskajos uzskatos. Austrumu filozofi matēriju uzskatīja tikai par plīvuru, zem kura slēpjas dievišķais princips. Šie uzskati ir spilgti un iztēles veidā atspoguļoti indiāņu reliģiskajās grāmatās, it īpaši Upanišadā.
Tālāka objektīvā ideālisma attīstība
Daudz vēlāk objektīvā ideālisma jēdzienus izstrādāja Eiropas filozofi Leibnics, Šelings un Hegels. Jo īpaši Šelings savos darbos jau balstījās uz dabaszinātņu datiem, dinamikā ņemot vērā pasaulē notiekošos procesus. Bet, būdams objektīva ideālisma piekritējs, filozofs centās garināt visu matēriju.
Lielais vācu filozofs Hegels nozīmīgāko ieguldījumu sniedza ne tikai ideālisma attīstībā, bet arī dialektiskās metodes veidošanā. Hēgels atzina, ka absolūtais gars, ko filozofs ielika Dieva vietā, ir primārais attiecībā pret matēriju. Domātājs matērijai piešķīra sekundāru lomu, pakļaujot to ideālajām būtnes formām.
Objektīvā ideālisma pozīcija visspilgtāk atspoguļojās Hēgela darbos "Dabas filozofija" un "Loģikas zinātne". Domātājs apveltī absolūto garu ar visiem dievišķā principa atribūtiem, piešķirot tam arī bezgalīgas attīstības īpašību. Raksturojot gara attīstības likumus, Hegels paļāvās uz pretrunu jēdzienu, kas viņa koncepcijā izpaudās kā ideāla principa attīstības virzītājspēks.
