Cilvēks, kurš dzīvo sabiedrībā, vairumā gadījumu nevar, bet piederēt kādai šīs sabiedrības organizācijas sistēmai, viņš nedzīvo ārpus tās. Šādai organizācijai ir daudz formu, no kurām viena ir kolektīvisms.
Kolektīvisms ir sabiedrības organizācijas forma, kurā vissvarīgākā ir nevis individuāla cilvēka personība, bet cilvēku kolektīvs. Kolektīvisms cilvēkiem ir raksturīgs kopš seniem laikiem, kad cilvēks vēl viens nevarēja izdzīvot savvaļā un pat nerealizēja sevi kā atsevišķu indivīdu.
Kolektīvisma attīstība sabiedrībā
Kā primitīvi cilvēki spētu vieni paši aizstāvēties no savvaļas dzīvniekiem, iegūt pārtiku sev, nogalinot lielu plēsēju, aprīkot mājokli un nodrošināt tā aizsardzību, turēt uguni vienā vietā? Tas bija neiespējami pat visai ģimenei, nemaz nerunājot par vienu cilvēku. Tāpēc cilvēki dzīvoja kopienās, un kopš tā laika cilvēka prātā valda izpratne, ka daudzas lietas ir daudz vieglāk paveikt kolektīvi nekā atsevišķi.
Vēlākos laikos kolektīvisms tiek saglabāts kā atsevišķu grupu darba vai visu kopienu dzīves organizēšanas sistēma. Uz kolektīvisma pamata tika uzbūvētas praktiski visu zināmo totalitāro režīmu valsts sistēmas: komunisms, sociālisms, fašisms. Visās šajās sistēmās sabiedrības galvenie uzdevumi tika izvirzīti kā galvenie, katram cilvēkam bija jānoraida savas vēlmes, lai strādātu visas sabiedrības labā.
Kāpēc darbojas kolektīvisms?
Šī sabiedrības organizēšanas forma ir izrādījusies ļoti efektīva daudzu iemeslu dēļ. Cilvēki mēdz rūpēties ne tikai par sevi, bet arī par savu ģimeni, kopienu, sociālo grupu, turklāt darbs cita cilvēka labā dažkārt sniedz lielāku prieku nekā rūpes par sevi. Turklāt cilvēkam ir jāsajūt viņa iesaiste grupas lietās, jāapjūt savas darbības svarīgums. Tieši kolektīvisma formā viņš pilnībā izjūt savas rīcības nozīmi.
Tāpēc darbs sociālās grupas labā, it īpaši, ja tas nozīmē visu valsti, tiek uztverts kā ārkārtīgi cēls, nepieciešams un svarīgs darbs. Kopā ar masveida propagandu milzīga skaita cilvēku darbs lielas komandas formā noteiktos vēstures periodos ir uzrādījis neticamus rezultātus. Ražošanas īpatsvars strauji pieauga, valsts pulcējās ap vienu mērķi, tika pārvarētas krīzes un uzlabojās visas tautas dzīve. Bez kolektīvisma šādus rezultātus būtu neiespējami vai ārkārtīgi grūti sasniegt.
Kolektīvisms cenšas atklāt cilvēka cēlo impulsus, liekot viņam noraidīt individuālismu un egoismu. Bet tajā pašā laikā tas sola arī ieguvumus indivīdam: kolektīvisma vērtību sistēma ietver labākas nākotnes veidošanu katram sabiedrības loceklim. Un, lai gan ilgu laiku nav iespējams veiksmīgi uzturēt kolektīvisma garu cilvēkos, pamatojoties tikai uz entuziasmu un propagandu, tomēr šīs sistēmas elementi ir sastopami gandrīz jebkuras grupas darbības mūsdienu modelī. Tiklīdz runa ir par komandas darbu, noliedzot individuālu vēlmi veiksmīga grupas darba labā, atbildību par citiem cilvēkiem - mēs runājam par kolektīvisma formu.
