Pirmie gramofonu ieraksti valstī parādījās 1898. gadā. Pēc izskata tie bija 17 cm diski, un skaņas ieraksti bija tikai vienā pusē. Toreiz papīra etiķetes netika izmantotas, un visa informācija tika uzreiz iegravēta diska centrālajā daļā.
Kā tika atskaņoti diski?
1877. gadā T. Edisons izgudroja fonogrāfu ar cilindriem skaņu ierakstīšanai un reproducēšanai. Tajā pašā gadā E. Berliners nedaudz pārveidoja izgudrojumu un izgudroja gumijas diskus skaņu ierakstīšanai un reproducēšanai. Tā parādījās gramofons, kur gramofona adata tika piestiprināta pie skaņu uztverošās plāksnes un uz diska uzlika atbilstošas spirālveida rievas.
Amerikas Savienotajās Valstīs mehāniskajam atskaņotājam bija vārdi grafofons, fonogrāfs vai "runājošās mašīnas", jo notika "patentu kari" ar E. Berlīni.
Izmantojot pulksteņa mehānismu, disks pagriezās un adata pārvietojās pa diska spirāli, izraisot attiecīgās vibrācijas plāksnes vibrācijas. Tādā veidā viss ierakstīto skaņu komplekss tika reproducēts ar labu precizitāti.
Jau 40.-60. Gados gramofona uzlabošana panāca diezgan skaidru vokālo un instrumentālo skaņu skaņas pārraidi. Rietumeiropā gramofonu ražošana bija spēcīga neatkarīga nozare. Tāpat kā daudzveidīga repertuāra disku (ierakstu) producēšana izcilu dziedātāju un mūzikas virtuozu izpildījumā, tā ir kļuvusi par atsevišķu nozari.
Bet, kā jūs zināt, uzlabojumiem nav robežu …
Pārnēsājama versija
20. gadsimta pirmajā pusē radās ideja par gramofona pārnēsājamu versiju. Tātad 1913. gadā parādījās mehāniska ierīce gramofona ierakstu atskaņošanai - gramofons. Tās izgudrojums pieder DECCA uzņēmumam. Pašu gramofonu izstrādāja un patentēja brāļi Pathé. Gramofons no gramofona atšķīrās ar nelielu korpusā iebūvētu ragu, un tas bija sakārtots kofera formā, kuru nesa īpašs rokturis. Bet tā galvenā atšķirība bija skaņas rievas veidošanas metodē. Gramofonā tas bija dziļi, nevis šķērsvirzienā.
"Portatīvā gramofona" ideju bija paredzēts izmantot laukā Lielbritānijas militārpersonām.
Gramofonā par piedziņu tika izmantots atsperes motors, savukārt skaņas pastiprināšana tika veikta, izmantojot zvanu, kas tika paslēpts korpusa iekšpusē. Pikapam bija membrāna un metāla adata. Motoram bija centrbēdzes ātruma regulators, un ar vienu atsperi pietika, lai atskaņotu vienu vai divas ieraksta puses.
Gramofona skaļums sasniedza pat 80-100 dB, tomēr skaņas reproducēšanas kvalitāte bija atkarīga no nolietotās adatas un nebūt nebija aizsmakusi un ar spēcīgiem traucējumiem. Līdz ar gramofona parādīšanos tērauda adatu nomaiņai, kas bija jāmaina pēc viena ieraksta atskaņošanas, sāka parādīties safīra adatas, kas jau bija paredzētas atkārtotai lietošanai.
