Vārds "plebejs" satur diezgan daudz nicinājuma. Tāpēc ir ierasts saukt - it īpaši aristokrātiskā vidē - zemāku slāņu dzimteni, parastu cilvēku, tādu, kuram nav "cēlas" izcelsmes un cēla titula.
Mūsdienu pasaulē cilvēku sadalījumam klasēs atkarībā no viņu izcelsmes vairs nav tādas nozīmes kā tam, kas tam tika piesaistīts 19. gadsimtā. Mūsdienu sarunvalodā vārds "plebejs" visbiežāk apzīmē nezinošu un rupju cilvēku, jo tās ir īpašības, kuras aristokrātija tradicionāli piešķir kopējiem.
Bet vārda "plebejs" sākotnējā nozīme joprojām ir saistīta ar cilvēku sadalījumu atkarībā no viņu izcelsmes.
Senās Romas plebeji
Visā savas vēstures laikā Romas impērija "pieauga plašumā", iekarojot papildinot savu teritoriju un iedzīvotājus. Protams, neviens nekad nav pielīdzinājis impērijas pamatiedzīvotājiem un iedzīvotājiem, kas ieradušies no iekarotajām teritorijām. Pamatojoties uz to, Romas iedzīvotāji tika sadalīti patricīnos un plebejos.
Ne uzreiz vārds "patricietis" kļuva par aristokrātisku titulu, sākotnēji tā tika saukta visa Romas tauta - precīzāk, visi tie, kas nāca no romiešu pirmatnējām ģimenēm. Pat vārds "patricietis" pats nozīmē "tēvu pēcnācēju".
Svešzemju populāciju sauca par plebs. Šis nosaukums cēlies no latīņu vārda plere, kas nozīmē "aizpildīt" - galu galā šie cilvēki Romu "piepildīja ar sevi", iespējams, par prieku tiem pamatiedzīvotājiem, kuri uz viņiem skatījās no augšas. Plebu pārstāvjus sauca par plebejiem.
Plebeju stāvoklis
Nevajadzētu domāt, ka robeža starp patriciešiem un plebejiem balstījās uz bagātības un nabadzības principu: nebija ļoti bagātu patriciešu (vārda sākotnējā nozīmē) un ļoti turīgu plebeju. Bet plebejam, pat ja viņš bija ļoti bagāts, nebija politisko tiesību, kādas bija patricijam.
Plebejam nebija tiesību izmantot koplietošanas zemi un piedalīties reliģiskos rituālos. 5. gadsimta vidū. BC NS. pat laulības starp patriciešiem un plebs pārstāvjiem bija aizliegtas, tomēr šāds likums pastāvēja ne ilgāk kā gadu. Un pats galvenais, ka plebeji nevarēja kļūt par Senāta locekļiem, tāpēc neviens neaizstāvēja viņu intereses.
Situācija mainījās 494. gadā pirms mūsu ēras. e., kad plebeji saņēma tiesības vēlēt savus pārstāvjus, kuri aizstāvētu viņu tiesības patriciešu maģistrātu priekšā. Šādus cilvēkus sauca par tribīnēm. Lai atceltu maģistrāta lēmumu, kas ir iebilstams plebejiem, tribīnei bija personīgi jāparādās viņam un jāsaka "Veto" (es aizliedzu).
Pamazām "neizbraucamā bedrīte" starp patriciešiem un plebejiem zaudēja savu nozīmi. No 287. gada pirms mūsu ēras NS. plebiscīti - plebeju sapulču lēmumi ir kļuvuši saistoši visiem Romas pilsoņiem.
Vārds "plebejs" neiznāca no lietošanas līdz ar Romas krišanu - viduslaiku Eiropā tā sauca pilsētu nabadzīgos. Saglabāts mūsdienu valodā un tāds termins kā "veto", kā arī plebiscīts - vienas no referenduma šķirnēm apzīmējums.
