Socializācijas kā sociālā procesa galvenā iezīme ir sabiedrības pašatjaunošanās, tās garīgā aizstāšana, t.i. nepārtraukta sociālās pieredzes nodošana citām paaudzēm un viņu pieņemšana šai pieredzei turpmākai nodošanai. Socializācija ir nepieciešama personai pozitīvai līdzāspastāvēšanai un mijiedarbībai ar citiem sabiedrības locekļiem un pašnoteikšanās procesam kā sabiedrības daļai.
Socializācijas iezīmes
Socializāciju saprot kā cilvēka iekļūšanas procesu sociālajā vidē, indivīdam pieņemot viņa vidē plaši izplatītās normas un tradīcijas. Socializācijas pamatā ir cilvēka spēja visa mūža garumā asimilēt savas sociālās vides kultūras, morāles apstākļus un attieksmi, kā arī nostiprināties sabiedrībā, apzinoties un definējot sevi kā daļu no visa.
Savas vides normu un vērtību asimilācija nosaka indivīda veiksmīgu darbību sabiedriskajā dzīvē. Socializācija ietver gan pieņemto normu pieņemšanas procesu, ko veic indivīds, gan procesu, kurā tiek integrētas jaunas indivīda idejas sabiedrībā viņa labā. Tādējādi socializācija ir nepieciešama personai, lai tā notiktu kā persona, un socializācija ir nepieciešama sabiedrībai, lai tā būtu stabila, vesela, attīstīta.
Lai izskaidrotu socializācijas procesa būtību, franču sociologs Pjērs Burdjē ieviesa tādu jēdzienu kā habitus - “otrā daba”. Ieradums ir cilvēka zemapziņas ievērošanas process, kurā viņš tiek ieaudzināts sociālās dzīves principos un normās. Socializācija nosaka neapzinātas pasaules uztveres klātbūtni cilvēkā, kas atbilst apkārtējās sabiedrības sociālajiem apstākļiem un attieksmei. Pateicoties ieradumam, cilvēks jūtas kā sabiedrības daļa un gūst gandarījumu par piederību neatņemamai sistēmai.
Socializācijas veidi un posmi
Ir divi socializācijas veidi:
- primārais - rodas cilvēka augšanas un audzināšanas laikā;
- sekundārs - tiek definēts kā nobriedušas, izveidojušās personības integrācija dažādās sociālajās grupās un mijiedarbība ar tām.
Viņi arī izšķir primāro un sekundāro socializācijas līmeni: primārais līmenis ir subjekta komunikācija un attiecības ar nelielu tuvu cilvēku grupu, t.i. ar vecākiem, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem; sekundārais socializācijas līmenis ir subjekta mijiedarbība ar valsts struktūrām, sabiedriskām organizācijām utt.
Socializācijas process sastāv no vairākiem galvenajiem posmiem:
- adaptācija - sabiedrības uzkrātās pieredzes asimilācija, atdarināšana;
- identifikācija - indivīda vēlme pašnoteikties, izcelties;
- integrācija - indivīda kā sabiedrības procesu dalībnieka veidošanās;
- darba aktivitātes posms - iegūto zināšanu un prasmju īstenošana, ietekme uz sociālo vidi;
- pēcnodarbinātības darbības posms - sociālās pieredzes nodošana nākamās paaudzes pārstāvjiem.
