Dzīves jēgas meklējumi parasti sākas pusaudža gados un beidzas, kad jaunība aiziet. Kāpēc meklēt kaut ko tādu, kas neeksistē - cilvēks apgalvo. Viņš vienkārši dzīvo, strādā, audzina bērnus, ceļ māju un stāda kokus, dažreiz aiz visa tā neredzot īpašu nozīmi. Viņš to dara vienkārši tāpēc, ka tas ir nepieciešams. Un ne visi domā par to, kas viņš ir, kur viņš ir un kāda ir viņa vieta šajā pasaulē.
Lai pazaudētu sevi. Mehāniskā dzīve
Starp daudzajām filozofiskajām tendencēm ir viena, gandrīz aizmirsta, apgalvojot, ka visa cilvēka dzīve ir sapnis. Neskatoties uz šķietamo absurdu, šī ideja nav bez racionālas labības.
Patiešām, cilvēks daudzas savas darbības veic, nedomājot par to nozīmi, tikai autopilotā. Bieži vien viņš nevar atcerēties, ko darīja pirms pāris dienām, jo visas viņa lietas bija parastas un tik pazīstamas, ka viņš tās veica automātiski, nemanot.
Daudzi cilvēki, darba un ikdienas rutīnas nogurdināti, salīdzina sevi ar robotiem, mašīnām, un viņi nav tālu no patiesības. Veicot vienas un tās pašas darbības atkal un atkal, viņi neapzinās savu dziļo nozīmi. Turklāt viņu apziņa šādos brīžos nav aktīva: viņi neapzinās sevi, neredz savas darbības tālākās sekas, neizvirza sev globālus mērķus.
Šāda dzīve patiešām ir līdzīga sapnim. Un dažiem cilvēkiem šajā valstī izdodas pastāvēt gadiem ilgi! Parasts cilvēks, atceroties pagātni, redz tikai dažas spilgtas epizodes - šie ir daži mirkļi, kad viņa apziņa bija nomodā, klātesoša “šeit un tagad”. Pārējās epizodes izkrīt atmiņā, jo tās netika nodzīvotas un pilnībā realizētas, it kā sapnī.
Cilvēkam, kurš šādi pastāvējis gadu no gada, ir diezgan dabiski pazaudēt sevi, t.i. dzīvo, neapzinoties savas vēlmes, centienus un mērķus. Šāds cilvēks mācās, izveido ģimeni, strādā, jo “tas ir nepieciešams”. Viņš neļauj sev laiku un darbu apstāties un atbildēt uz jautājumu: kam "vajag"? Un vai viņam personīgi tas ir vajadzīgs?
Atmoda. Atrodi sevi
Bet kādā brīdī cilvēks var saprast, ka dārgais dzīves laiks aiziet, un viņš joprojām tajā atrodas kā viesis, kā garāmgājējs, kura pēdas lietus nomazgās un sniegs klās. Un pēc pāris paaudzēm neviens vairs neatcerēsies tās pastāvēšanu.
Notiek tā saucamais pamošanās brīdis. Cilvēks nonāk pie secinājuma, ka pilnvērtīgai dzīvei tas ir jāpavada apzināti, un šī apziņa sākas ar viņu pašu.
Pamazām viņš pēta sevi, savas psihes īpatnības, sāk izsekot savām emocijām, iemācās sajust savu ķermeni un pēc tam jau apzināti vadīt garīgos un fiziskos procesus.
Šāds cilvēks jau ir gatavs formulēt savas vēlmes un iemācīties tās atšķirt no tām, kuras viņam uzspieda no ārpuses: sabiedrība, vecāki, vide utt.
Nākamais solis cilvēkam, kurš saprot, kas viņš ir, kāds viņš ir un ko vēlas, ir apzināti veidot savu dzīvi, sasniegt savus personīgos mērķus, veicot konsekventas apzinātas darbības, kas novedīs pie gaidītā rezultāta. Par šādu cilvēku mēs varam teikt, ka viņš ir atradis sevi.
